Latvijas drošības atslēga ir Eiropā
Ar Krievijas agresiju Ukrainā, un ar dronu nokrišanu Latvijas teritorijā intensificējušās diskusijas par Baltijas valstu drošību.
Vēl pirms gada gandrīz visi vadošie eksperti vēl oponēja jebkāda veida drošības “Plānam B”, ko es ierosināju savā 2020. gada rakstā [1]. Igaunijā pat iekšlietu ministrs Marts Helme demisionēja pēc tam, kad ierosināja apsvērt “Plānu B” NATO mazspējas gadījumā. Latvijas ministri, deputāti un ierēdņi līdz šim asi oponējuši tā saucamajai “Eiropas armijai” vai, precīzāk, ES starptatutiskām ātrās reaģēšanas vienībām, kas darbotos paralēli nacionālajām armijām. Otra manis ieteiktā alternatīva bija mūsdienīgi Zigfrīda Meierovica laika centieni panākt Baltijas jūras valstu reģionālo drošības sadarbību, ko arī daudzi Latvijas politiķi vēl nesen atzina par lieku.
Eiropas “stratēģiskās autonomijas” noliedzēju priekšgalā bija deviņus gadus ministra amatos bijušais Atis Pabriks un bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. Tā vietā, lai agrāk apsvērtu dažādus drošības scenārijus, abi pārvaldīja bruņotos spēkus ar katastrofāli vismazāko rezervistu skaitu Baltijas valstīs, mazāko zemessardzi, kūrēja 220 € miljonu skandalozo pārtikas iepirkumu, un trūka iestrādes par karadarbības droniem. Līdz pat 2022. gadam dronus gatavoja vienīgi izlūkošanai.
Paradoksāli, ka šodien Artis Pabriks ir militāro tehnoloģiju un dronu asociācijas lobists, bet Jānis Garisons ir jūras dronu ražotājfirmas vadītājs. Ar novēlošanos abi ir attapušies, ka strauji nepieciešams “Plāns B” (Garisons), un Pabriks sev atklājis, ka tagad tiešām ir laiks, kad “nedrīkst kavēties, mums ir jāizveido militāra savienība Ziemeļeiropā”.
Tomēr jāatzīst, ka arī ārzemju viedokļu līderi, kā Lietuvas bijušais ministru prezidents Andrus Kubiļus vēl nesen oponēja “Eiropas armijai” kā “Plāna B” sastāvdaļai. Līdzīgu pretestību izrādīja arī Polijas ārlietu ministrs Radislavs Sikorskis. Taču ASV prezidenta svārstības un klaji izteiktās šaubas par vajadzību aizsargāt Eiropu vedinājušas abiem mainīt savu redzējumu. Arī Polijas premjers Tusks tagad secina: “Jāšaubās vai ASV vēl joprojām ir lojāls NATO partneris”.
Bet arī neatkarīgi no Trampa, NATO 5. pantam ir sistēmiskā vājība. Tā iedarbināšanai nepieciešama 32 valstu vienprātība. Lai gan 2023. gadā ir pieņemtas NATO procedūras tulītējai rīcībai agresijas gadījumā, joprojām, vispirms ir jākonstatē agresiju pret dalībvalsti, un pēc tam katra valsts lemj individuāli vai un kādā mērā piedalīties pretuzbrukumā. 2014. gadā Andris Sprūds skaidroja, ka 5. pants ir “zināmā mērā elastīgs un līdz galam tas nekad nebūs īsti skaidrs.” [2]
Šī gada janvārī gan ES aizsardzības komisārs Kubiļus, gan Polijas ārlietu ministrs Sikorskis nāca klajā ar saviem variantiem par Eiropas Savienības armiju. Pirmais par 100 tūkstošu karavīru “ātrās reaģēšanas vienībām”, bet Sikorskis par brīvprātīgo “Eiropas Leģionu”, kur varētu pieteikties arī kandidātvalstu karavīri. Abu veidošana iecerēta kā ES budžeta sastāvdaļa. Abi var tikt īstenoti ES līguma 20. panta ietvarā par deviņu valstu “ciešāku sadarbību”, kas arī attiecināma uz drošības jomu. Zīmīgi, ka Kubiļus retoriski vaicājis: “Vai ASV būtu spēcīgāka, ja krīzes brīdi tām piepulcētos 50 dažādu pavalstu bruņotie spēki, nekā viena vienota armija?”
Saprotams, ka ne. “Eiropas armijas” jēdzienu, kuru jau desmit gadus atbalsta aptuveni 59% no Latvijas pilsoņiem, neatvietotu nacionālās armijas, bet papildinātu tās, darbojoties ciešā sazobē ar NATO komandstruktūru [3]. Bet ES ātrās reaģēšanas vienība, kaut vai tikai 20-30 tūkstošu karavīru liela, būtu spēcīgs signāls par Eiropas cieto varu. Kubiļus ierosināta ES drošības padome, piešķirtu tūlītēju, politisko rīcībspēju šādai elitārai vienībai, kas varētu operatīvi doties Grenlandes vai ES austrumu robežas aizstāvībā [4]. Tas būtu sākums, lai Eiropas Savienību vairs neizslēgtu no politiskajiem sarunu galdiem.
ES spēku strauja rīcība būtu pretstatā ar Londonas RUSI domnīcas pētnieka Edvarda Arnolda aplēsi, ka agresijas gadījumā “iespējams tikai viena trešdaļa no NATO dalībvalstīm būtu gatavas pretoties jau no pirmās dienas”.
Tādēļ Itālijas parlaments ir atdzīvinājis 1954. gada neapstiprinātu Eiropas aizsardzības kopienas līgumu, kas paredzēja “Eiropas armiju”, kas darbotos zem NATO komandstruktūras. Šis ratifikācijas process uzsākts dēļ iesīkstējušā kara Ukrainā. Turklāt arī jaunu tehnoloģiju izmantošana rada skaidrāku priekšstatu par mūsu mainīgajām drošības vajadzībām. Tas jo vairāk pieprasa ES līmeņa konsolidāciju dronu industrijas attīstības racionalizēšanai un līdzekļu ietaupīšanu ar Eiropas mēroga kopražošanu. Arī munīciju krātuvju nepietiekamība pieprasa Eiropas saskaņotu rīcību.
Mūsu līdzšinējā “stratēģiskā partnera” ASV prezidenta skaidrā valoda par šaubām par NATO lietderību un par Eiropas aizstāvēšanu, paģēr mums nopietnāk apsvērt papildus alternatīvus risinājumus mūsu drošībai. Ja maza daļa no mūsu armijas integrētos plašākā Eiropas Savienības bruņoto spēku korpusā, Latvija vēl būtu ģeogrāfiska perifērija, bet būdami ciešāk sasaistīti ar Eiropas kopējiem bruņotajiem spēkiem, būtu mazāks risks, ka mēs kļūtu par agresijas mērķi. Mazinātos draudi, ka pēc iebrukuma sabiedrotie nenovelk jaunu sarkano līniju, pašiem baidoties no agresora eskalācijas.
Leidenas Universitātes militārais pētnieks Lūkass Milevskis (latvietis) ir uzsvēris nepieciešamību aizsargāt katru robežas kilometru [5]. Proti, ņemot vērā Krievijas armijas barbarismu okupētajās Ukrainas teritorijās, ir nopietnāk jānostiprina tulītēja Eiropas NATO spēku pretestība, kas neļautu agresoram okupēt ne collu no NATO teritorijas, tādējādi izvairoties no noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Eiropas kopējas bruņoto spēku vienības pastiprinātu apziņu, ka jānosargā katrs ES nostūris.
Aktualizējot šo jautājumu 2020. gada rakstā “Ietekmes sfēru atgriešanās: Latvijai ir Plāns B?”, es aicināju: “Raudzīties vēsturē, lai no tās mācībām apzinātos, kas būs mūsu reālie sabiedrotie pēc pieciem gadiem pēc ASV drošības politikas krasa pagrieziena Ķīnas un Klusā okeāna virzienā.” Šie pieci gadi jau pagājuši un ASV svārstības un drošības politikas nenoteiktība pastiprinājušās. Bet nelolosim ilūzijas arī par ASV Demokrātiem. Arī Prezidenta Baidena vadībā bailes no Krievijas kodolieroču izmantošanas draudiem bremzēja plašāku ASV ieroču piegādi Ukrainai. Līdzīgi apsvērumi, un bažas par kodolvaras pretdarbību ASV teritorijā vienmēr būs aktuālas.
Ukrainas karš un apziņa, ka ASV, pirmkārt, raudzīsies uz savām interesēm, ir padarījis mūs drošākus šodien, nekā jebkad agrāk, kad bijām iegrimuši mītiskā domāšanā par Amerikas bruņoto spēku glābējiem, kas “iejātu Latvijā uz balta zirga”. Arvien vairāki Eiropas militārie vadītāji skaudrāk apzinās un piekritīs manam 2020.gada secinājumam, ka “ASV, diemžēl, nav mūsu kaimiņš. Drīzā nākotnē, iespējams, tikai platonisks draugs.”
Sākotnēji Eiropas spēkiem jāiekļaujas NATO komandvadības struktūrā. Vienlaikus jāattīsta Eiropas militāro loģistiku un izpēti, kur esam atkarīgi no ASV. ES kopēju bruņoto spēku iedīgļi būs cilvēku resurss, kas piešķirs papildu konkrētību ES valstu dalībai NATO, un vienlaikus stiprinās Eiropas “stratēģisko autonomiju”, nodrošinot reālāku (real time) operativitāti krīzes gadījumā.
Māris Graudiņš, Brīvības un solidaritātes fonda pētnieks
—————————————————————–
[1] Māris Graudiņš, Ietekmes sfēru atgriešanās: vai Latvijai ir plāns B? (saite)
[2] Andris Sprūds, Ko nozīmē NATO līguma 5. pants? (saite)
[3] Friedrich Ebert Stiftung, “Security Radar” 2024. gada aptauja, BVA Xsight 2024. gada aptauja, 2017. gada “Eirobarometrs”
[4] 2026. gada janvārī Andrus Kubiļus aicināja veidot Eiropas Savienības 100.000 karavīru “atrās reāģēšanas” vienību, kas aizvietotu potenciālu ASV karavīru atkāpšanos no Eiropas aizsargāšanas pienākuma.
[5] Lūkass Milevskis, Rietumi Austrumi, (Jumava, 2019) un “Targeting the Russian Rear Zone in a Hypothetical Baltic War” (saite)
