Pirms pieciem gadiem “Delfi” virsrakstā brīdināju par prognozējamo ASV ārpolitikas attīstību: “Ietekmes sfēru atgriešanās: Latvijai ir plāns B?”

Ir gandarījums, ka Valsts prezidents LR1 “Krustpunktā” (03.03.) atbildējis: “Ja mēs runājam par plānu B, vārdiski – “jā”. Ir piedāvājums atcelt deficīta griestus aizsardzības izdevumiem, veidot kopīgu Eiropas aizsardzības fondu, jāatbalsta militārā rūpniecība. (..) Tas ir vienkārši plāns A.” Prezidents arī atgādināja, ka jākāpina bruņoto spēku karavīru skaits.

Vai ar to pietiks pēc Eiropas stratēģiskās autonomijas piecu gadu dīkstāves? Vai kvantitatīvais lēciens drošības izdevumos atsvērs jaunu kvalitatīvu risinājumu trūkumu? Laikā, kad pasaules politikā notiek sistēmiskas pārmaiņas, ir grūti saprast, kādēļ mūsu vadošie politiķi aicina stingri turēties pie ierastajām, vecajām attiecībām ar “stratēģisko partneri”, jo “lielais brālis” taču tikai nedaudz apmaldījies pēcinaugurācijas skurbulī un drīz vien atgriezīsies uz pareizās takas. Valsts prezidents drosmīgi paziņo, ka “visas (ASV) NATO saistības tiks pildītas”.

Vecas attiecības nedrīkst vieglprātīgi pamest. Tām ir vērtība arī suboptimālā formā. Ja nu tomēr izdodas?! Proti, nekritizējot Trampu, varbūt mums tomēr kaut kas atbirs, kā poļiem ar karabāzi “Trampa forts”. Varbūt ASV tiešām iesūtīs savus bruņotos spēkus Latvijā Krievijas iebrukuma gadījumā – vai vismaz gaisa telpā?

Taču nebūsim arī naivi. Bijušais diplomāts Gints Apals jau 2020. gadā trāpīgi jautāja: “(Vai varam) paļauties uz savu eliti, cik daudz vērts cerēt uz starptautiskās sadarbības sludinātajām vērtībām un Latvijas draugiem ārzemēs, kāda nozīme mazo tautu likteņos ir lielvalstu interesēm? (..) Ārējās dimensijas ignorēšana, mītiska domāšana un realitātes noliegums šīs atbildes nesniegs.” [1]

Arī šo rindu autors delfi.lv rakstā par “plāna B” trūkumu piekodināja: “Ir jāraugās ar bažām uz reālu ASV bruņoto spēku pārkārtošanos un Vašingtonas vitālo interešu samazināšanos Eiropā. (..) ASV diemžēl nav mūsu kaimiņš. Drīzā nākotnē, iespējams, tikai platonisks draugs.”

Jābrīnās vien, ka pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem tieši par ASV pagriezienu prom no Eiropas jau agrāk nav sekojusi Latvijas rīcībpolitikas maiņa, nozīmīgāk pastiprinot Ziemeļeiropas reģionālās sadarbības elementu un attīstot ES ātrās reaģēšanas vienības kā sava veida iedīgli Eiropas armijai.

Reālisms un ilūzijas

Mans 2020. gada jautājums par Latvijas drošības nepilnībām sakņojās dažu manu Čikāgas universitātes politoloģijas profesoru atziņās, kā arī viņu kļūdās. [2] Gan vienas, gan otras var palīdzēt labāk orientēties strauju pārmaiņu laikā, kad ilgstoši neesam gribējuši atzīt, ka mūsu drošības “klints” varētu būt pakļauta seismiskām kustībām.

Pasaules vadošais reālisma politikas teorētiķis Džons Mīršaimers ieguva slavu, kad jau pirms 30 gadiem trāpīgi prognozēja, ka Ķīna kļūs par globālu lielvaru un ASV galveno sāncensi.

Viņa aprēķini ir elementāri. Vara lielā mērā izriet no iedzīvotāju skaita, no IKP un no sauszemes bruņoto spēku lieluma. Viņa “ofensīvā reālisma” teorija atgādināja – kopš 1648. gada Vestfālenes līguma, kad nodibināja valstu suverenitātes sistēmu, valstis ir tiekušās uz arvien lielāku ekspansiju. Tās nekad nevar būt pārliecinātas, vai to sāncenši netiecas uz vēl lielāku ekspansiju, kas var apdraudēt viņu pašu drošību.

Pēc Otrā pasaules kara izveidotā starptautiskās normās balstītā pasaules kārtība it kā daļēji kliedēja šīs bažas. Starptautiskās normas bija cēls mērķis, kam valstis vismaz vārdos vienojās sekot, taču reālists Mīršaimers norādīja, ka lielvalstis reāli tās ievēros tikai tiktāl, ciktāl šīs normas atbildīs viņu interesēm.

Mīršaimers nemitīgi atgādināja, ka lielvalstis, 350 gadus tiecoties pēc ietekmes sfēras ekspansijas, nebūt negrasās atteikties no šīs pieejas īslaicīgi pastāvošās “liberālās pasaules kārtības” dēļ. Tomēr tieši šī starptautisko normu kārtība, tostarp neatzīstot suverēnu teritoriju nelegālu inkorporāciju, deva Latvijai iespēju strauji atgūt savu neatkarību. Tā arī kopumā sargājusi mazas valstis no lielvalstu patvaļas.

Diemžēl pēc ASV prezidenta Trampa pēdējā laika izteicieniem skaidrāk redzam, ka Mīršaimera reālisms aizvien ir spēkā. Viņš pareģoja ASV spēku izvākšanos no Eiropas jau agrākā stadijā. Mēs varam vienlaikus nepiekrist viņa analīzei, ka ASV bijušas vainīgas pie Krievijas agresijas Ukrainā, jo neievēroja Krievijas sarkanās līnijas attiecībā uz NATO ekspansiju. Turklāt Mīršaimers šķietami neizprot, ka Krievija cīnās ne jau aiz bailēm, ka tai varētu uzbrukt, bet – iestājoties pret eiropeiskas demokrātijas attīstību savā kaimiņvalstī, ko tā faktiski uzskata par savu teritoriju.

Otrs mūsdienu notikumu kontekstā vērā ņemams Čikāgas Universitātes profesors ar visnotaļ īpatnēju biogrāfiju bija Aleksandrs Štroms. Viņš, būdams holokausta bārenis, uzauga kā Lietuvas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra Antana Sniečkus audžudēls, bet 1973. gadā kā disidents tika aicināts atstāt PSRS.

No Štroma iedvesmojos viņa rūpīgā 1981. gada pamatojuma par drīzām pārmaiņu iespējām PSRS dēļ. Toreiz ekspertu kritika pret Štroma “nezinātniskajām” atsaucēm uz līdzīgiem vēstures scenārijiem atgādināja mūsdienu nesalaužamo “ticību” NATO 5. panta visvarenībai. “Neticīgie” PSRS varenuma apšaubītāji drīz vien tiek nolikti savā vietā, un arī pēc PSRS sabrukuma tieši isteblišmenta politologi tika aicināti skaidrot, kādēļ “neviens” to nespēja paredzēt. Arī šodien 5. pantam uzticīgās amatpersonas tiek aicinātas analizēt, kādēļ gan joprojām būtu vēl stingrāk jāpieturas pie līdzšinējā kursa. Edgara Rinkēviča vārdiem: “Nav pamata apšaubīt ASV saistības.”

Tomēr arī Štroms kaut kur kļūdījās. Viņš nespēja iedomāties, ka postpadomju Krievija tiks tiktāl novājināta, ka zaudēs savu ietekmi Baltijas republikās, Ukrainā un Austrumeiropas valstīs. Viņš prognozēja ASV un Krievijas dalītu pārraudzību (“condominium”) Austrumeiropā, neiedomājoties NATO paplašināšanos uz austrumiem. [3] Viņš neparedzēja Putina revanšismu, kas daļēji sakņojās Krievijas senajā ekspansionisma tradīcijā.

Vai Latvija analizēja visus scenārijus?

Mums vairākas pēdējās desmitgades drošības sfēras amatpersonas ir LU akadēmiski izglītoti vēsturnieki, tajā skaitā Rinkēvičs, Sārts, Sprūds, Garisons, Melbārde un Latkovskis. Vēsturniekiem nevajadzētu būt svešam filozofa Edmunda Burka postulātam, ka “pārmaiņas ir vēstures zelta likums”, uz ko Mīršaimers un Štroms norādīja. Tomēr mūsu amatpersonas ilgstoši centušās turēties pie ticības “akmenī kaltajai” NATO 5. panta drošībai, neskatoties uz daudzu politologu dažādajām interpretācijām 5. panta prasībai uzbrukuma gadījumā: “Veikt pasākumus, kurus tā (dalībvalsts) uzskata par nepieciešamiem.” Saprotams, amata pienākums būt diplomātiskiem arī ir bremzējis pilnīgu atklātību, tomēr mūsu amatpersonu “vēsturnieku”, kā arī drošības struktūru kopumā nespēja gatavoties negatīvajam scenārijam tagad ir skaudri redzama.

Mūsu amatpersonu pārliecība par Latvijas “drošību” tika skaļi pausta gan laikā, kad mums bija maza profesionālā armija, gan tad, kad pastāvēja nīkuļojoša zemessardze, gan vēl šobaltdien ar drakoniski mazāko rezervistu skaitu Baltijas valstīs, vāji attīstīto civilo aizsardzību un nozīmīgu jūras patruļu un pretgaisa aizsardzības trūkumu. Ak jā, arī ar 30 gadus nenostiprinātu robežu. Desmit gadus dienējošais ministrs Artis Pabriks bija viens no galvenajiem šīs politikas stūrakmeņiem, kas vienlaikus konsekventi noliedza tuvāku Eiropas Savienības bruņoto spēku sadarbību, kas, viņa vārdiem, lieki “dublētu” NATO sadarbību.

Svarīga radoša pieeja

Tomēr, neskatoties uz visu, NATO ir aizsardzības savienība, kas būs kļuvusi stiprāka ar agresiju izcietušu Ukrainu pie mūsu robežām. Arī Latvija būs drošāka. Tagad varam strādāt bez ilūziju plīvura. NATO ir apdrošināšanas polise, kurai pieprasām atbalstu krīzes gadījumā. Diemžēl to nevar “nopirkt”, kad ugunsgrēks jau ir sācies, kā Ukrainā. Un, ja gadās, ka viens apdrošinātājs pilnībā nepilda polises noteikumus, tad ir lietderīgi meklēt otru polisi. Lūk, Eiropas Savienības autonomie spēki, kuri atsauktos uz ES līguma 42. panta pienākumu palīdzēt agresijas gadījumā, ir atstāti novārtā. Arī mazas starptautiskas ES bruņoto spēku vienības zem ES pavēlniecības būtu spēcīgs signāls, ka ar Eiropu ir jārēķinās un ka Eiropai ir tiesības sēdēt pie sarunu galdiem. Saprotams, cik iespējams, šīm vienībām būtu jādarbojas sazobē ar NATO struktūrām, bet tā būtu rezerves polise, gadījumā, ja NATO struktūras vilcinātos ar lēmumu pieņemšanu.

Desmit Ziemeļeiropas valstu britu vadītie JEF (Vienotie ekspedīcijas spēki) ir labs piemērs, kā varētu veidoties šāda sadarbība. ES ātrās reaģēšanas “kapacitāti”, proti, atsevišķu valstu sadarbības ietvaros, varētu attīstīt par patiesi starptautiskām ES vienībām zem ES komandstruktūras.

Eiropai jāuzmanās, lai nepārtrūkst ASV ieroču pieejamība, bet tai arī nav jāpagriež otrs vaigs pēc Trampa pazemojošām piezīmēm. Tai ir jāparāda, ka ar mums, ar Eiropu, ir jārēķinās. Arī Latvija – kopā ar mūsu tuvākajiem sabiedrotajiem – var pievienoties ES augstās pārstāves Kallasas teiktajam, ka brīvajai pasaulei ir jāmeklē jauns līderis. Vācijas ārlietu ministre Bērboka (Zaļā partija) paudusi, ka Eiropa nevar akceptēt agresora un upura lomu samainīšanu vietām.

Mēs nedrīkstam atteikties no likumos un tiesībās balstītas ģeopolitiskās kārtības, jo tas nekādi nevar būt Latvijas kā mazas valsts interesēs. Taču tas mums neliedz radoši reaģēt uz objektīvajām izmaiņām pasaulē, neturoties pie kaut kad iekaltu it kā patiesību burta. Ilgtermiņā Latvijas drošība būs saistīta ar spēcīgāku Eiropas Savienību, kā arī ar NATO – neatkarīgi no ASV iesaistes pakāpes.

—————————————————————–

[1] Gints Apals. Neapjaustais Aukstais karš: Latvijas vēstures izpratnei aizvien trūkst starptautiskā konteksta. Domuzīme, nr. 2, 2020., 66. lpp.

[2] https://www.delfi.lv/898102/versijas/52264839/maris-graudins-ietekmes-sferu-atgriesanas-latvijai-ir-plans-b

[3] A. Shtromas. “Post-Soviet Russia and the West” in The Soviet Union and the Chaleenge of the Future, vol. 4., ed. A. Shtromas, M. Kaplan, (Paragon House, 1989), 366.–367. lpp.