Latvijas Ārlietu ministrija nereti piemin, ka Zigfrīds Meierovics palīdzējis iegūt Latvijas de iure atzīšanu Rietumeiropā. Pēc tam sekoja izmisīgi centieni piesaistīt Zviedriju vai Somiju Baltijas valstu drošības aliansēs. Arī šodien atslēga mūsu drošībai nav aklā uzticībā Trampam, bet saliedētā Baltijas un Ziemeļvalstu regionālā sadarbībā. Saistībā ar šo ievērību ir pelnījis nesen mūžībā aizgājis Baltijas valstu draugs.

Mans paziņa, bijušais Zviedrijas Darba ministrs Pērs Ālmarks (Per Ahlmark 1939-2018) bija izcils domātājs. Retums politiķu aprindās. Cilvēks ar principiem, dziļu empātiju un sirdsapziņu.

Šobrīd pagājuši jau 33 gadi kopš trimdas perioda spilgtākās sabiedriskās manifestācijas – “Baltijas brīvības un miera kuģa”, kurā 311 trimdas baltiešu jauniešu uz kuģa “Baltic Star” klāja kuģoja gar okupēto valstu krastiem, popularizējot Baltijas valstu neatkarības ideju kā priekšnoteikumu patiesam mieram Eiropā. Pērs Ālmarks bija viens no skaļākajiem šīs akcijas atbalstītājiem Zviedrijas politiķu aprindās.

Esmu pārliecināts, ka Ālmarks ir pelnījis visu Baltijas valstu tautu atzinību par viņa nerimstošo uzticību Latvijas, Igaunijas un Lietuvas likteņstāstam. 1980-tajos gados pasaules valstis, šķiet, bija de facto akceptējušas, ka nemainīsies mūsu okupētās valsts statuss, gluži līdzīgi kā tas notiek šodien ar okupētajām teritorijām Gruzijā. Bet Ālmarks bija izņēmums, raksta igauņu mediju eksperts Jirijs Estams:

“Ālmarks bija Liberālās partijas vadītājs, kurš bija iepazinis igauņu izcelsmes politiķi Andresu Kingu (Kung) Zviedrijā. Viņu atceros kā vienu no pieciem starptautiskajiem tiesnešiem PBLA rīkotajā Baltijas tribunālā, bet vislabāk iepazinamies mana kolēģa Māra Graudiņa rīkotajā “Baltijas brīvības un miera kuģa” akcijā 1985. gadā, kur Ālmarks bija referents. Tā bija izcila politiska akcija, kas panāca neticami lielu uzmanību pasaules medijos.

“Brīvības kuģis” bija PR paraugstunda divas ziņās. Pirmā kārtā, šis baltiešu jaunatnes protesta kuģis gar Latvijas un Igaunijas krastiem, iekļāva miera saukli, tā sakaitinot Maskavas aparačikus, ka tie jutās spiesti izšaut 65 relīžu dezinformācijas gūzmu. Tas radīja milzīgu bezmaksas publicitāti šim pasākumam. Rezultātā vairāk nekā 50 žurnālisti no BBC, Die Welt, u.c. nolēma pavadīt baltiešu protestu, tādejādi iedimdēja atmodas mediju uzmanību.

Pēra Ālmarka, Liberāļu vadītāja Bengta Vesterberga, sociāldemokrāta Bruno Kalniņa, Imanta Lešinska, Ulda Ģērmaņa un citu līdzdalība pastiprināja uzmanību MS “Baltic Star” kruīzam. Astoņas dokumentālfilmas, neskaitāmi skandināvijas radio un TV ziņu sižeti, papildināja 2000 rakstus pasaules presē.

“Kā tas var būt?”, vaicāja Ālmarks. Kā var trīs valstis, kas bija parlamentāras demokrātijas, tikt nolaupītas no Eiropas kartes, un neviens neuzskata, ka par to būtu jārunā? Viņš norādīja, ka Somija bija finlandizēta un Austrumeiropas valstis pakļautas PSRS, bet tās vismaz turpināja eksistēt kā valstis. Taču, kādēļ Rietumi izlikās it kā Baltijas valstis nekad nebūtu eksistējušas? Līdz 1985. gadam pasaules mediju klusums bija nāvējošs spriedums. Tas noveda latviešu un igauņu tautas pie kritiskās robežas, kam drīz sekotu mazākumtautības statuss savā valstī.

Toreiz, uz kuģa “ieslodzītie” žurnālisti atkārtoja šīs vārsmas, izceļot faktu, ka Baltijas valstis ir aktuāla tēma par ko jāspriež Eiropas patiesa miera kontekstā. Turklāt, ierodoties Helsinkos EDSK desmitgades priekšvakarā, mediji bija šokēti par sirsnīgo Somijas iedzīvotāju uzņemšanu. Laikā kad Somijā valdīja liela pakļāvība padomju kaimiņam, baltiešu gājiens kulminējās ar 5000 atbalstītājiem! Tie uzklausīja krievu demokrātu Vladimiru Bukovski pie somu Igaunijas brīvības cīnītāju pieminekļa. Tā bija paraugstunda krievu un baltiešu sadarbībai. Savukārt, sadarbība ar Zviedrijas liberāļiem, sociāldemokrātiem un zaļās kustības pārstāvjiem, kas uzplauka “Brīvības un miera kuģa” braucienāiedzīvināja pozitīvu attieksmi gaidāmajām pārmaiņām Baltijas valstīs.

Ālmarks, Liberālās partijas vadītājs četrus gadus, bija “vecās skolas” aristokrāts pēc dabas. Aŗi citi īsteni aristokrāti, kā Oto fon Habsburgs, drīz vien kļuva par Baltijas valstu statusa maiņas atbalstītājiem. Bet, ja šodien ASV konservatīvie nievājoši dēvē “liberāļus” par sociālo jautājumu izvirtuļiem, tad Ālmarka izpratnē “liberālis” pirmajā vietā bija “brīvības sargs”, kas svētu turēju preses un runas brīvību.

Lai gan Igaunijas Reformu partija, kā arī Latvijas Tautas partija un “Vienotība” veicinājušas mežonīgu neierobežotu kapitālismu, klasiskais liberālisms akcentēja, ka ir augstākas vērtības nekā nauda. Cilvēka dzīvei jāiemieso mērķtiecība un jāievēro ētikas normas pret savu līdzcilvēku. Šāds “liberālis” neieiet kompromisos ar komunistiem vai labējā spārna ekstrēmistiem. Liberālim autoritāri režīmi ir no savām pretrunām diskreditēti. Mūsdienās ši logīka attiecas ne tikai uz Krieviju, bet arī uz Ķīnu un citām valstīm.

Ālmarks bija nenogurdināms labējā un kreisā ekstrēmisma pretinieks. Viņš vērsa savu kritiku vienlīdzīgi pret visiem brīvības un demokrātijas ierobežotājiem. Viņš nekautrējas, bez politiskā korektuma, sagraut Zviedrijas kreiso radikāļu aklo paļāvību Padomju Savienības “labajiem” nodomiem.

Ālmarks nebija nekļūdīgs. Manuprāt, viņš bija tuvredzīgs savā nekrtitiskajā atbalstā Izraēlas kundzībai okupētajās Palestīnas teritorijās. Viņš nesaskatīja palestīniešu ciešanas. Ņemot vērā, ka arābu valstu kultūras nebūt nav demokrātiskas, tam bija zināma loģika. Viņš pat aizrautīgi atbalstīja iebrukumu Irākā.

Jebkurā gadījumā, Pērs Ālmarks ir pelnījis Baltijas valstu atzinību. Un ne tikai klusu. Viņš aizstāvēja mūsu tiesības vistumšakajos okupācijas gados. Ālmarka dzīvē rādīja ceļu Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbībai demokrātijas un brīvības sardzē.”

• Plašāk par akcijas “Baltijas brīvības un miera kuģis” hronoloģiju: (raksts)