Sakarā ar maniem progresīvajiem ārpolitikas uzskatiem, nereti socmedijos parādās nelāgas spekulācijas par manu politisko orientāciju pagātnē – arī trimdas gados. 

Te būtu lietderīgi iepazīties ar Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra materiāliem. Kā redzams, tajos atrodami vairāki dokumenti par laiku, kad mani izsekoja kā “buržuaziski nacionālistiskas organizācijas darbinieku” (..),  “kurš vada kaitīgus raidījumus” un ir “persona, kurai aizliegts iebraukt PSRS”.

Arī LKP centrālkomitejas Aizrobežu sakaru daļas ziņojumos atrodamas atsauces uz manu iespējamo saikni ar ārzemju specdienestiem, rīkojot 1985.gada “Baltijas Brīvības un miera kuģa” akciju.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados iebraucu Latvijā četras reizes – attiecīgi 1971., 1973., 1977. un 1979. gadā. Pēdējoi reizi – 1979.g. februārī – man bija dota atļauja trīs nedēļas uzturēties pie radiem Imantā. Tallinas–Rīgas naktsvilcienā pret mani tika inscenētas fiktīvas zādzības, kas lika man periodiski iegriezties milicijas iecirknī, lai liecinātu par “lietiško pierādījumu”. “Zaglis” pats bija atgriezies manā kupejā, lai piedāvātu man nozagtās kožļenes, par ko es attiecīgi paziņoju vagona dežurantam.

Pēc tam, kad “zagli” notiesāja, mani aicināja uz LPSR Ārlietu ministriju Pils ielā (tagadējo Dānijas vēstniecību) uz sarunu – par maniem iespaidiem gūtiem kriminālizmeklēšanas procesā – pie VDK virsnieka un “diplomāta” Gunāra Pudela. Fragmenti no šīs sarunas ar vārdā neminētu jaunieti vēlāk tika aprakstīti VDK Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs 1979.gada izdevumā “Atbalss”.

Pēc līdzdalības Madridē 1981.gadā PBLA organizētajās demonstrācijās Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes laikā – tur apmeklēju ES valstu delegācijas kopā ar PBLA priekšsēdi Ilgvaru Spilneru – mana iebraukšana PSRS tika atteikta divas reizes. Lai gan toreiz biju šīs akcijas ierindas atbalstītājs, “Atbalss” nodēvēja mani un MLĢ skolotāju Mārtiņu Zandbergu par Madrides “klaunādes rīkotājiem”, kuriem celš uz dzimteni slēgts.

Vienlaikus VDK “Atbalss” (1985.gads, nr.3) mani dēvēja par “balsi bez dzimtenes” (kopā ar Bruno Kalniņu, Vilni Zaļkalnu, Oļģertu Pavlovski, Andreju Eglīti, Baibu Rubesu, Juri Kažu, Ati Lejiņu, Juri Kronbergu). Tika rakstīts, ka mēs esam “ar savu profesionālo naida attieksmi pret tautu jau sen aizvēruši sev vārtus uz Latviju.”

Nožēloju, ka 1985.gadā, uz “Brīvības un miera kuģa” rīkotās Baltic Futures akadēmiskās konferences laikā, tiekoties ar VDK pārbēdzēju Imantu Lešinski, piemirsu pierakstīt viņa nosaukto manu – VDK izsekošanas objekta – apzīmejumu jeb “kļičku”. 

ASV politologa Greiema Alisona birokrātisko lēmumu teorija labi izskaidro, kā 1988. gadā es paspēju atgriezties Latvijā. Lai gan man bija VDK aizliegums iebraukt PSRS, “vissavienības nozīmes” uzņēmumam VEF bija tiesības uzaicināt pie sevis jebkādu sarunu partneri. ASV latvietis Rolands Dzintars Paegle bija uzņēmis kontaktus ar VEF, savukārt mans paziņa – ASV apciemojošais VEF masieris Jānis Siliņš – palīdzēja ar rekomendāciju, lai taptu “kontakti kontraktiem”, kā manā intervijā to dēvēja laikraksta “Cīņa” žurnālists Jānis Motivāns 

Es ielidoju Rīgas lidostā decembrī – vienā reisā ar PSRS Tautas deputātu Nikolaju Neilandu. Gorbačova perestroikas atklātība jau bija tiktāl attīstījusies, ka mans brālēns Bruno Libauers, bagāžas saņemšanas nodaļā, pat varēja ņirdzīgi sveikt VDK diplomātu Neilandu ar “atgriešanos dzimtenē”.

Kamēr tirdzniecības veicināšanas nolūkos biju VEF direktora Pētera Videnieka un Mārtiņa Lāča (VEF politiskās nodaļas?) gādībā, dzīvoju “kā kungs” Rīdzenes viesnīcā. Savukārt, kad ciemojos pie Jāņa Siliņa, tad VDK vēl paspēja nodrošināt viņa žiguļa riepu sagriešanu, lai es būtu spiests naktī meklēt netālu stāvošo VDK “taksometru” manai tālākajai nogādāšanai uz savu mītni un uz lidostu.

Jau tad izpratu šādu rīcību kā Krievijas impērijas izmisuma kliedzienu, un tas stiprināja manu, jau iepriekš rakstos sludināto, pārliecību, ka “pārmaiņu brīdis”  Padomju savienībā “ir nobriedis”.

Okupētajā Latvijā vēl paspēju 1989.gada janvārī iebraukt privāti ar savu tēvu Arturu, bijušo Valmieras sportistu, kā izrādās, ievedot Latvijā pirmo veco mersedesu. Helsinkos tika paziņots, ka man vīza ir anulēta un iebraukšana aizliegta. Atgriezies viesnīcā, apņēmos nepadoties. 

Pusdienas laikā klauvēju pie PSRS konsulāta slegtajām durvīm. Mani negribīgi ielaida kāds ierēdnis. Ar svētām angļu valodas dusmām pieprasīju savu biznesa vīzu – jo uzņēmējdarbības padomju partneri mani gaida un prāmis atiet pēc četrām stundām. Datori bija izslēgti pusdienlaikā, un ierēdnis bijīgi iespieda vīzas zīmogu manā ASV pasē. Es pateicos viņam un devos uz ostu.

Ierodoties Tallinā, robežsargi ievadīja manus pases datus datorā. Burtiski sāka zvanīt trauksmes zvans. Ieradās divi virsnieki, un sākās stundu gara dīkstāve, kamēr viņi tika skaidrībā ar situāciju. Aizliegums vēl bija spēkā, bet vīza ir vīza, un deva atļauju ar mersedesu turpināt ceļu uz Rīgu. Tur konsultēju Andreju Panteļejevu un Jāni Krūmiņu par pašvaldību vēlēšanu jautājumiem, piedalījos Ivara Godmaņa vadītajā LTF politiskās komitejas sēdē (Vidzemes Pierīgā), un lasīju referātu Latvijas Universitātē, kur mudināju nevairīties no referenduma rīkošanas par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Vēl 1991.gadā biju pieteicis savu Čikāgas Universitātes Ph.D. disertācijas darbu par starpkaru Latvijas demokrātijas bojā eju I. Pasaules latviešu zinātnieku kongresam jūlijā, bet toreiz man atkal atteica vīzu. Augustā jau tika pasludināta Latvijas neatkarības atjaunošana, un 1992. g. atgriezos Latvijā kā konsultants Saeimas Ārlietu komisijā – priekšsēdētāja Induļa Bērziņa un sekretāra Jāņa Krūmiņa vadībā.

Sarunās starp PBLA un “Klubs 21” pārstāvjiem, ierosināju topošo apvienoto partiju saukt “Latvija”. (Tas tad nebija aizliegts.) Sociologs Aivars Freimanis, norādot uz jēdziena “ceļš” (no Baltijas ceļa), pozitīvo uztveri aptaujās, ierosināja pievienot to. Tā arī abas puses vienojās par nosaukumu “Latvijas ceļš”.

Sarunās par saraksta veidošanu katra puse (PBLA un “Klubs 21” ar LTF frakcijas pārstāvjiem) nāca ar saviem ierosinājumiem. Pret mani – kā vienīgo “Kluba 21” ierosināto trimdas kandidātu – vērsās Gunārs Meierovics, bet “Latvijas puses” kolēģu stingrā nostāja nodrošināja manu vietu Saeimas kandidātu sarakstā.

Lai gan pirms 1993.gada nekad nebiju iepriekš bijis Kurzemē, ar veiksmīgu vēlētāju apzvanīšanas un “tiešā pasta” akciju – kurā darbojās mana topošā sieva Ilze Meijere, Ieva Tiltiņa (Bernāne), Māra Zagorska (Bransone), Ruta Baltause un citi čakli palīgi – mani ievēlēja Saeimā. (Taču 6.Saeimas vēlēšanās tiku izbalsots.) 

Pēc ilgstoša nemiera ar LC “draugu būšanām”, kas atgādināja pērnā gadsimta divdesmito gadu Latvijas korupcijas skandālus, toreizējam partijas priekšsēdētājam Andrim Bērziņam pieteicu savu izstāšanos 1999.gadā. Turpmāko politisko darbu sāku saistīt ar Egila Baldzēna vadīto Sociāldemokrātu savienību.

Šajā gadā, mans uzņēmums arī uzvarēju konkursu veidot un izpildīt Eiropas Komisijas informācijas kampaņu par Latvijas iestāšanos ES. Četros gados atbalsts Eiropas Savienībai palielinājās no 41% līdz 67% 2003.g. referendumā.

Savukārt jauns darbs Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītāja amatā 2005.g. prasīja politisko neitralitāti. Nespēja aktīvi iesaistīties politiskās aktivitātēs bija galvenais iemesls manai aiziešanai agrajā pensijā 2016.gada oktobrī. Atgriežoties  Latvijā, aicināju biedrībai “Progresīvie” dibināt sociāldemokrātisku politisku partiju. Tā arī tika dibināta 2017.g. februāra beigās – trīs mēnešus pirms “Progresīvie” starta Jūrmalas pašvaldības vēlēšanās.