Bukovska uzruna Okupācijas muzejā, “Brīvības un miera kuģa” ekpozīcijas atklāšanas laikā (foto: M.Graudiņš)

Baltijas valstīm nekad nevar būt pārāk daudz draugu, un tāpēc mums būtu jāzina, jāpazīst un jāciena visi savi draugi. No padomju laika disidentiem spēcīgākais Baltijas valstu aizstāvis bija Anglijā nule mūžībā aizgājušais Vladimirs Bukovskis.

Bukovskis kā krievu tautības demokrāts nepārprotami atbalstīja Baltijas valstu brīvības centienus un skaļi nosodīja Hitlera-Staļina paktu 5000 somu pavadītajā protesta gājienā. Tas notika 1985.gadā Helsinkos – spilgtā mediju uzmanības oreolā, kad biju uzaicinājis rakstnieku piedalīties 350 baltiešu jauniešu “Baltijas brīvības un miera kuģa” manifestācijā. Tuva sadarbība ar krievu demokrātiem – gan toreiz, gan mūsdienu Latvijā – ir reta parādība, ko atkārtoti apliecina mūsu valsts institūciju klusums pēc Bukovska aiziešanas.

Es iepazinos ar Bukovska darbu tumšākajā Brežņeva stagnācijas laikā. Biju nonācis KGB filiāles  – Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – melnajā sarakstā. KSK izdevums „Atbalss” 1981.gadā bija paziņojis, lai Madrides drošības un sadarbības konferences „klaunādes” latviešu dalībnieki Mārtiņš Zandbergs un Māris Graudiņš “necer uz dzimtenes viesmīlību”.  Zandbergs, kurš jau tobrīd viesojās Latvijā, tika aizturēts. Pratināšanas laika iedarbīgie čekas draudi par spējām izrēķināties ar ģimenes locekļiem trimdā, noveda pie atzīšanos par sadarbību ar pagrīdes sociādemokrātu vadītāju Juri Burmeisteru.

Es, savukārt griezos pie politoloģes Rasmas Kārkliņas pēc padoma: kā rīkoties, ja man nākamajā Rīgas braucienā atgadītos līdzīga problēma? Viņas ieteikums – smelties pārliecības spēku no Bukovska grāmatas “Uzbūvēt pili. Mana dzīve kā disidentam” – trāpīja mērķī. Apraksts par 12 gadiem padomju cietumos un psihiatriskās slimnīcās skaudri iezīmēja, kā var aizstāvēt savas tiesības pat bezcerīgos apstākļos. Iekšējā pārliecība, ko ieguvu no grāmatas, gan netika pārbaudīta. Astoņus gadus man konsekventi tika noraidīta vīza iebraukšanai PSRS, līdz kamēr Atmodas laika VEF vadības vēlme rast ceļu uz Rietumu tirgiem, saredzot manī ceļvedi, ”pārkāva” KGB aizliegumu.

Manuprāt, neviena cita krievu disidenta morālā stāja nepaŗspēja Bukovska rūdījumu. Salīdzinājumā – izteiktam nacionālistam Solžeņicinam pietrūka taisnības universālisma, kas piemita Bukovskim. Pagāja divi gadi, kad kopā ar Zviedrijas sociāldemokrātu Vilni Zaļkalnu uzsākām organizatoriskos darbus trimdas laiku medijos visplašāko uzmanību ieguvušajai “Brīvības kuģa” protesta akcijai. Kopā ar lietuviešu Čikāgas universitātes profesoru Aleksandru Štromu, kurš prognozēja drīzu PSRS sistēmas maiņu, pirmais manā referentu sarakstā bija Vladimirs Bukovskis, kurš aši piekrita piedalīties “for the cause”.

Toreiz vēl nezināju, ka kolorītajam pīpmanim nebija sveši padomju laika stipro dzērienu paradumi, kurus viņš bija paspējis piekopt, pat būdams cietumā. Cietumsargu cieņa pret Bukovska “nelokāmo mugurkaulu” kļuva leģendāra, kamēr vienlaikus katrs cietuma priekšnieks ar trīsošu sirdi uzņēma savā iestādē aizrautīgo petīciju rakstītāju, kurš nemitīgi pastāvēja uz savām PSRS konstitūcijā garantētajām tiesībām.  Katrs viņa iesniegums izraisīja garu birokrātisku procesu. Pēdīgi padomju režīms bija spiests atsvabināties no Bukovska, apmainot viņu pret ieslodzīto Čīles komunistu līderu Korvalanu. Bukovskis aprakstīja savu Iekšlietu ministrijas uzraugu sērīgās emocijas, pavadot viņu līdz maiņas punktam Šveicē – brīvībā: pašiem nācās atgriezties plašajā padomju „cietumā”.

Nebēdnīgais dzīves stils piešķīra papildu bravūru Bukovska tēlam, allaž uzstājoties bezbailīgi un, visnotaļ, ar tiešu valodu. Kad Krievijā aizliedza viņam kandidēt prezidenta vēlēšanās un Putins paziņoja, ka PSRS sabrukums ir „lielākā gadsmita traģēdija”, Bukovskis lakoniski atcirta: „Man šķita, ka PSRS dibināšana bija lielākā gadsimta traģēdija”. 

Bukovskis viesojās Rīgā divas reizes, vispirms atzīmējot “Brīvības kuģa” 20 gadu atceri kopā ar toreizējiem referentiem Viļņas arhibīskapu Gintaru Grušu, ASV politologu Džeimsu Derderianu, Baibu Rubesu u.c. Klausītāju pulku papildināja Krievijas vēstniecības darbinieki, norādot, ka austrumu kaimiņa interese par šo “pirātu bandu”, kas toreiz izraisīja 65 aģentūras TASS uzbrukumus (pēc Londonas The Times aplēses), joprojām nebija atslābusi.

Bukovskis, būdams nakts sarunu cienītājs, ieradās īsi pirms savas uzstāšanās, cildinot Latvijas atjaunoto demokrātiju un brīdinot, ka Krievijā bez otrās Nirnbergas tipa tribunāla var atjaunoties padomju stila ekspansionistiska attieksme. Kad uz skatuves parādījās “čekists Putins”, Bukovska bažas pastipirinājās. 

Vladimirs Bukovskis pazina Rīgu un padomju laika krievu demokrātus, to vidū – mākslinieka Gļeba Panteļējeva ģimeni. Atzīstot latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu Latvijā, viņš no sirds vēlējās redzēt integrētu Latviju ar harmoniskām attiecībām starp latviešiem un krieviem. Tomēr, kā daudziem krievu tautības demokrātiem, viņš piebilda, ka Rīga ir “praktiski bilingvāla, un ar varu nevajag uzspiest latviešu valodu”. Tas tikai dotu Maskavai ieganstu destabilizēt Latvijas iekšpolitisko situāciju. Kopumā viņš bija izteikti konservatīvs uzskatos, bet kopējā mērķa labad, spēja labi sadarboties ar sociāldemokrātiem, cienot uzskatu brīvību. 

Viņš arī brīdināja par Eiropas Savienības potenciāli ļaunām sekām. Kā daudzi disidenti, kuri bija ieslēgušies savā neuzticības čaulā, Bukovskis līdz mūža galam nespēja atbrīvoties no pārspīlētām bažām par Krievijas “pirkstu” ES politikā. Taču līdz mūža galam mūsu draugs Vladimirs palika uzticīgs brīvības ideāliem un taisnībai – cerot, ka viņa dzimtene Krievija, tāpat kā Latvija, arī reiz to piedzīvos. Man ir pārliecība, ka viņa sapnis piepildīsies. Jau 1985. gadā Vladimirs mīlēja teikt, ka “Vispirms ir jātic savam mērķim, lai to varētu sasniegt”. Ticēsim. Un apzināsimies, ka arī mēs Latvijā varam pielikt savu roku, atbalstot mūsdienu krievu demokrātus – kā toreiz Vladimirs Bukovskis atbalstīja mūs.

Māris Graudiņš
Brīvības un solidaritātes fonda valdes loceklis http://bsf-latvija.lv/lv/