Šeit vēlos piedāvāt Jums manis rakstītu fragmentu no plašāka autoru loka atmiņām par vēsturnieku un publicistu Uldi Ģērmani (1915-1997). Raksts publicēts “Latvijas Vēstnesī” 1998. gada rudenī, un mana daļa faktiski ir referāta pieraksts, kuru neilgi pirms tam nolasīju Ulda Ģērmaņa piemiņas sarīkojumā Rīgā.

Skolotājs un pētnieks

Uldis Ģērmanis bija personība kā cilvēks un personība kā vēsturnieks un aktuālo notikumu analītiķis. Viņa garadarbos bija raksturīga sava veida intelektuāla uzdrīkstēšanās gluži tāpat kā viņa izteiktā sportošanas kāre jaunības dienās. Volejbolā Uldis 30. gados ar azartisku pēdējo servi palīdzēja Latvijas studentu izlasei izcīnīt Eiropas meistartitulu, bet jau brieduma gados reiz Amerikā iepeldēja Mičiganas ezerā tik tālu, ka kārtības sargiem bija jādzen viņš prom no motorlaivu sacīkšu trases.

Taču aiz viņa intelektuālās izcelšanās no pūļa, tāpat kā aiz jebkura panākuma sportā stāvējis sūrs un grūts darbs. Cieņa un atbildība pret rakstīto vārdu bija pamats viņa apskaužamai precizitātei, kurai Latvijas XX gs. historiogrāfijā līdzīgu var atrast tikai Ādolfa Šildes pētījumos. Taču Uldim Ģērmanim bija priekšrocības. Viņš bija brīvs no pagātnes bagāžas. Kur vēsturnieks Šilde atzinās, ka nav ievietojis analīzi par neatkarīgās Latvijas laika korupciju un etnisko attiecību saspīlējumiem savā kapitāldarbā, baidoties, ka viņam pārmetīs ieinteresētību, Ulda Ģērmaņa līdzdalība Otrajā pasaules karā kā kara ziņotājam šķietami maz ietekmējusi viņa skatījuma objektivitāti.

No latviešu vēsturniekiem īpašu objektivitāti tāpat varētu piedēvēt Edgaram Andersonam. Taču Andersona tieksme kvantitatīvi saražot arvien vairāk pētījumu nereti atstāja vienu otru sīkāku fakta pareizību novārtā. Savā, ne vienmēr draudzīgajā vēsturnieku konkurencē Ģērmanis pārmeta Andersonam šādu “izdevniecības masu tirāžas” pieeju vēstures pētniecībai, bet profesors Andersons mēdza nievājoši saukt Ģērmani par vienkāršu skolotāju. Attiecībā uz Ģērmaņa nozīmīgo disertāciju par Latvijas sarkanajiem strēlniekiem Andersons saviem studentiem uzdeva jautājumu: “Vai jūs nedomājat, ka Ģērmanis ir mazliet iemīlējies tajā pulkvedī Vācietī?”, līdz ar to norādot uz vienpusīgu analīzi. Ģērmanis savukārt atcirta: “Ko, vai tad Andersons pats nav anglofīls?” Un patiesi, lasot Andersona Brīvības cīņu aprakstu, šķiet, ka latviešu karaspēkiem ir bijusi nedaudz vairāk kā statistu loma. Turpretim Ģērmaņa pētījumā skaidri redzam rūpīgi izvērtētu un pamatotu latviešu sarkano strēlnieku ideoloģiski neapskaužamās, bet ietekmīgās lomas izcelšanu.

Atstājot šo izcilo vēsturnieku savstarpējo skaudību pie malas, atgriezīsimies pie Ģērmaņa darba mīlestības. Jā, viņš, šķiet, bija iemīlējies savā darbā, bet ar tādu mīlestību uz faktiem un rakstīto vārdu, lai nekādas glupības un tautai nievājoši izteicieni netiktu aizmirsti. Viņš arī rakstos lepni pacēla galvu par latviešu tautas panākumiem. Šai iedvesmai un erudīcijai, kura parādās viņa darbos, nav konkurentu. Skolniekiem un studentiem nav labākas pamatvielas kā Ulda Ģērmaņa episkais darbs “Latviešu tautas piedzīvojumi”. Arī šodien Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes studenti to lasa, gatavojoties mutiskajiem eksāmeniem — tikai neuzdrošinās to atzīt profesoriem. Bet studenti zina — neviena cita grāmata tik saprotamā valodā neataino Latvijas vēsturi. Turklāt tā ir grāmata, kura saprotama vismaz no 6.klases līmeņa, bet Izglītības ministrija, aizbildinoties ar to, ka tiek gatavotas citas grāmatas un ka Ģērmaņa teksts nav “mācību grāmata”, līdz šim atteikusies to izmantot Latvijas skolās. Tomēr būtu tikai neliels darbs tekstam pievienot Izglītības ministrijas sagatavotos jautājumus vai darba burtnīcu un palīgmateriālus skolotājiem.

Laikā, kad krievu skolās trūkst Latvijas un pasaules vēstures materiālu, varētu arī domāt par atsevišķiem Ģērmaņa materiāliem kā par labiem integrāciju veicinošiem līdzekļiem krievu valodas skolās. Galu galā vienotas izpratnes radīšana par mūsu valsts vēsturi ir pamats jebkurai integrācijai.

Tātad mūsu uzdevums pirmām kārtām būtu pasargāt latviešu jauno paaudzi no Ģērmaņa bieži pieminētajiem mankurtizācijas draudiem. Lai nenotiktu tā, ka, aizmirstot savu pagātni, jaunā paaudze būtu gatava nākotnē brīvprātīgi padoties tiešā vai netiešā kalpībā. Un, otrkārt, būtu jāgādā, lai jaunā minoritāšu paaudze izaugtu un kļūtu Latvijas valstij lojāla. Vēl sīkāk par to mazliet vēlāk.

Uz mirkli ielūkosimies Ulda Ģērmaņa darbos globālākā skatījumā. Lai salīdzinātu, mēs varētu pavaicāt gan pasaules, gan vietējiem politologiem — kas pazīst Amerikas politologu Pēteri Duinanu? Kas pazīst politologu Aleksandru Štromu?

Pirmais, Dr.Duinans 60.gadu vidū rakstīja, ka neatkarību jaunieguvušās Āfrikas valstis bija lemtas neveiksmei: etniskām ķildām, korupcijai, nespējai attīstīt kapitālistisku ekonomiku. Otrais, Aleksandrs Štroms, mans profesors Čikāgas universitātē, Lietuvas kompartijas pirmā sekretāra Antana Sniečkus audžudēls, 1979.gadā piespiestā emigrācijā uzrakstīja kapitāldarbu par vēsturisko pamatojumu Padomju savienības gaidāmai bojāejai.

Par šādām ķecerīgām, “neprogresīvām” domām akadēmiskais kabals abus sodīja. Duinanu nepieņēma darbā nevienā universitātē, tāpat Čikāgas universitāte nepaturēja vieslektoru Štromu. Eksperti vaicāja: “Kā var tik nezinātniski spriedelēt? Kur ir kvantitatīvie pierādījumi par šo lietu attīstību?” Galvenais nebija pareizi analizēt, bet galvenais bija piekrist akadēmiķu vairākuma domām. Tieši šajā jomā Uldis Ģērmanis nekautrējās izteikties. Diemžēl viņa darbi nav tulkoti angļu valodā, lai viņa pētījumus popularizētu akadēmiskās aprindās. Tomēr jāatzīst, ka arī Uldis Ģērmanis skeptiski raudzījās uz optimistiskajām analīzēm par PSRS bojāeju. Šī autora 1984.gada referāts par “Pārmaiņu iespējām PSRS”, kurā paudu sava profesora Štroma garu, neatrada kopsaucēju ar toreizējo Ģērmaņa PSRS stingrās totalitārisma pozīcijas analīzi.

Savukārt Ģērmanim izcili padevās citi pareģojumi. Diez’ vai daudziem bija pārliecība, ka Ģērmaņa nosauktā Krievijas “skrandu impērija” tiešām sabruks mūsu acu priekšā, kā tas notiek pēdējos mēnešos. Lielais vairākums politologu un vēsturnieku viennozīmīgi Krievijā saskatīja zināmas marksistiskas attīstības likumsakarības, kas vedīs uz tālāku modernizāciju un demokratizāciju, bet Ulda Ģērmaņa analīze spēj atkailināt Krievijas unikalitāti, kas velk to uz leju. Presē Ģērmaņa ideju domu biedrs Juris Kaža atkārtojis Ģērmaņa prognozes, bet rakstos ir grūti atrast citus Ģērmaņa analīzes domubiedrus. Vai notikumi turpmāk attīstīsies Ģērmaņa vispesimistiskākajā scenārijā — Krievijas saskaldīšanās reģionālu “varlordu” valstībiņās? Tas ir nākotnes jautājums. Jācer, ka viņš būs kļūdījies.

Gluži tāpat kā viņš trāpīgi, bet, manuprāt, nedaudz pārspīlēti vērsās pret sava laika kultūras sakaru attīstību septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Ģērmaņa domu biedrs, kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs priekšsēdētājs Imants Lešinskis gandrīz vai visus, kas nonāca darba saskarsmē ar viņu, raksturoja kā gļēvuļus, muļķus un VDK pakalpiņus. Ģērmanis, šķiet, piekrita šādam vadošo trešās atmodas darbinieku raksturojumam. Tas, ka viens otrs, nododot minimālākos meslus, centās attīstīt komunikāciju starp okupēto Latviju un Rietumu trimdu, nešķita viņam attaisnojums formālai sadarbībai ar Kultūras sakaru komiteju, kura visiem bija jāpazīst kā VDK filiāle. Šī stingri kritiskā nostāja ir krasā pretrunā ar šodien sabiedrībā pieņemto akceptu gandrīz vai jebkurai padomju laiku kolaboracionisma pakāpei. Šodien sabiedrības vairākums šķietami nešķiro kompartijas sekretārus, ziņotājus un netiešos okupācijas režīma izpildītājus. Sabiedrība it kā pamet ar roku, ka ikviens ir bijis vienlīdz vainīgs.

Šāda pieeja var vienīgi akcentēt turpmāku vēstures ignorēšanu un mūsu tautas locekļu kolaboracionisma ļauno seku nonivelēšanu līdz nullei — ar bīstamām sekām mūsu valsts nākotnei. Dziesminieks Valdis Atāls ir izteicies, ka kolaboracionisms ir vēsturiski glābis latviešu tautu kopš Kaupo laikiem. Bet ir jābūt sāpīgai diskusijai, sava veida nācijas psihoterapijai, lai nonāktu skaidrībā par to, kas mums ir kaitējis un kas nav. Citādi nācijai kaitīgs kolaboracionisms draud atkārtoties. Varbūt visai drīz. Un — varbūt tas notiek jau tagad, jo tikai retais reālpolitiķis neapzinās, ka jau tagad Latvija ir parauga plecdarms cīņā starp Rietumiem un vienīgo Austrumu lielvaru, kaut vai skrandainu.

Kad politiķi tagad, ar lielu nokavēšanos, ir sākuši runāt par nepieciešamību radīt Latvijas t.s. “politisko nāciju”, tad mums jāapzinās, ka šī jēdziena nozīme sakņojas iekš tā, ka vienas valsts iedzīvotāji izprot viens otru, prot komunikēties viens ar otru. Un tad, kad noris šī komunikācija, viņi lieto vienus un tos pašus jēdzienus un izprot šos jēdzienus vienādi.

Šogad veiktais kapitālpētījums — 4000 respondentu aptauja “Ceļš uz pilsonisku sabiedrību” — norāda, ka vairākumam pilsoņu un nepilsoņu (58%) jēdziens “dzimtene” ir viens un tas pats, proti — Latvija. Pētījums arī norāda, ka vairākums krievu nepilsoņu uzskata, ka Latvijas krievu kopiena un Krievijas krievu kopiena ir atsevišķas kopienas.

Uldis Ģērmanis droši vien būtu skeptisks par šādas analīzes optimismu attiecībā uz integrāciju. Taču, izejot no viņa rakstiem un sērijām, mēs nevaram ignorēt to, ka izvairīties no mankurtizācijas nozīmē mācīt vēsturi. Mācīt visiem Latvijas bērniem vienu un to pašu vēsturi. Radīt vienu un to pašu izpratni par pagātni un par šodienu. Un no tā izriet kopīgas ieceres un vēlmes mūsu valsts nākotnei. To nevar panākt tikai ar nedemokrātiskām metodēm, kā Kārlis Ulmanis reiz centās panākt, veidojot trīsdesmito gadu Latvijas “politisko nāciju”. To var tikai darīt, radot uzticēšanos pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju starpā un radot pastiprinātas komunikācijas un saskarsmi — tīri kvantitatīvi — starp visiem iedzīvotājiem. Tādējādi mēs nonāksim tādā līmenī, kur aizstāvam līdzīgas pozīcijas. Gluži tāpat kā kurdu vai Dienvidslāvijas, vai latviešu politiskie bēgļi Zviedrijā ir vienisprātis par Zviedrijas sociālās demokrātijas priekšrocībām. Šodienas apstākļos esam spiesti aktīvāk iepīt nepilsoņus šajā kopīgajā komunikācijas tīklā. Taču valdība jau astoņus gadus maz ko ir darījusi, lai sasniegtu šo mērķi.

Es nezinu, ko Uldis Ģērmanis šodien ieteiktu kā atrisinājumu cittautiešu pilsonības jautājumā. Vai kievu un baltkrievu imigrantiem var radīt lojalitātes un piederības sajūtu Latvijai? Manuprāt, gadu tecējumā to var panākt.

Neatkarīgi no tā, kuru viedokli mēs šodien aizstāvētu, Uldis Ģērmanis ir allaž mācījis kritiski izanalizēt situāciju, nepadoties vēlmju domāšanai un izpētīt rakstus un sērijas par lietas īsto būtību. Paldies viņam par to!