Pirms pieciem gadiem laikraksta “Diena” (15.04.2014.) virsraksts skaļi izbazūnēja: „Vēlētājiem tiek solītas lietas, kuras izšķiras Latvijā, nevis Briselē.” Rakstā citētas vadošas pētnieces, kas piekrītoši māja galvas, ka nodokļu, algu, izglītības un citās jomās Eiropas Parlaments ir nevarīgs. Tomēr kliedzošie teksti par politiķu „blefu” izrādās nepareizi! Bēdīgi. Jo šajā Eiropas lietu zināšanu eksāmenā „blefotāji” izrādās paši mediji un eksperti.

Toreiz kritizētie solījumi par plašu rīcības spektru Eiropas Parlamentam pilnībā atbilst EP iespējām. Izskatīsim šīs jomas secīgi un iepazīsimies ar precedentu lomu Parlamenta darbībā. Visnotaļ būtiskākais ir tas, ka 2008. gada Lisabonas līgums piesķīra Parlamentam netiešas likumdošanas iniciatīvas tiesības, kuras dēvē par „pašiniciatīvas ziņojumiem”, piešķirot katrai EP komitejai tiesības uzrunāt (ar EP vairākuma atbalstu) Eiropas Komisiju ar priekšlikumu par nepieciešamību jaunam likumprojektam. EP portāls raksta:

„Komisijai ir likumdošanas iniciatīvas pilnvaras. Taču (..) ar Lisabonas līgumu Eiropas Parlamentam piešķīra likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas tam ļauj pieprasīt Komisijai iesniegt likumdošanas priekšlikumu.”

Un statistika rāda, ka šie pašiniciatīvas ziņojumi aug vairumā un arvien retākas ir tās reizes, kad EK atteiktos sagatavot likumdošanas priekšlikumu pēc Parlamenta pieprasījuma. Laikā starp 2014. un 2017. gadu vien EP iesniedza Komisijai 556 likumdošanas pašiniciatīvas ziņojumus. EK atsaucība ir uz krietni augšupejošas līknes, tādejādi nostriprinot Parlamenta spēju reāli izmantot šo mehānismu likumprojektu ierosināšanai.

Izanalizēsim. Kādēļ Diena un cienīti politologi pārāk pieticīgi novērtē Parlamenta iespējas? Un vēl nepatīkamāk, ka paši kandidāti uz Eiropas Parlamenta amatiem neapzinās, kādas iespējas piemīt katram deputātam un Parlamentam kopumā.

Diena 2014.g. virsraksts konstatēja, ka EP nelemj par izglītības un nodokļu jautājumiem. Tomēr Eiropas Parlaments tikko lūdzis trīskāršot “Erasmus” un “Erasmus+” piešķīrumu 2021.-2027. gada finanšu plāna projektā. Parlaments jau sekmīgi palielināja EK un ES Padomes budžetēto summu pirms septiņiem gadiem, EP arī aicinājis stiprināt „Eiropas mācību” komponenti skolās un novembrī pieprasījis Komisijai stiprināt iespējas mācīties un praksē lietot „reģionālās valodas”. Arī latgaliešu valoda kā viena no ES „apdraudētām valodām” iekļaujas šajā kategorijā.

Nodokļu jomā EP ir jau sen apstiprinājusi 10% grīdu ES uzņēmuma nodoklim un noteikusi likmju diapazonu (vai formulu tabakas gadījumā) dažādām akcīzes precēm. Tieši nodokļu jomā Eiropas Parlaments ir turpinājis izrādīt īpašu uzmanību, ierosinot soļus, kas samazina iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas, samazinot ofšoru izmantošanu ES dalībvalstīs un atklājot patiesā labuma guvējus. Deputāti no visa politiskā spektra asi nosodījuši septiņas dalībvalstis par agresīviem nodokļu optimizācijas režīmiem, t.sk. pašu Beļģiju, Īriju, Luksemburgu un citas. Latvijas partijas „Progresīvie” kandidātu prasība harmonizēt ES uzņēmumu nodokļus saskan ar šo EP speciālās komitejas slēdzienu.

Parlaments ir arī aicinājis Komisijai izveidot Eiropas Finanšu policiju, ES mēroga naudas atmazgāšanas pārraugu, un, jā, Eiropas Parlaments VAR ierosināt izveidot globālu nodokļu pārvaldi ANO ietvaros, kā tas nupat izdarījis.

Tiesa, Eiropas Komisija, nevis Parlaments, ir asi kritizējusi ZZS un „Vienotības” ieviesto nodokļu reformu, norādot, ka tā neveicinās nevienlīdzības samazināšanu Latvijā. Komisija arī norādījusi uz trūkumiem Latvijas veselības aprūpes budžetā.

Tomēr Parlamenta pilnvaras visvairāk ierobežo politiskās gribas spēks, nevis ES līguma sadaļas par dalībvalstu kompetenci. Ir vairāki panti, kuri piešķir brīvu vaļu gandrīz jebkurai politiskai iniciatīvai, plaši intepretējot tiesības „atbalstīt un papildināt” dalībvalstu politiku un „veicināt (ES) tautu labklājību”. Jāatzīst, ES vēl ir dalībvalstu savienība, un saprotams, ka jānodrošina vairākums arī Padomē. Līgums par Eiropas Savienību norāda:

1.6. Savienības kompetencē ir veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu darbības Eiropas līmenī (ieskaitot veselības, kultūras un izglītības u.c. jomās);

Piemēram, 1.5.2. nodrošina, ka ES „pieņem pasākumus, lai nodrošinātu dalībvalstu nodarbinātības politikas koordināciju”;

113. pants ļauj Padomei pieņemt „noteikumus par tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem, akcīzes nodokļiem un citiem netiešajiem nodokļiem”, konsultējoties ar Eiropas Parlamentu.

Šīm „konsultācijām” sen jau vairs nav formāla rakstura, bet de facto bieži vien pieprasa EP piekrišanu. Fakts, ka Eiropas Parlaments jau gadiem ilgi atbalsta tā saucamo ES „pašu resursu” nodokli, aicinot atbalstīt spekulatīvu darījumu finanšu transakciju nodokli, liecina par arvien lielāku spiedienu no Parlamenta tieši nodokļu jautājumos.

Un pēdīgi, EP tomēr drīkst ierosināt formulu ES mēroga minimālai algai. Šobrīd Sociāldemokrātu grupa Parlamentā pieprasa grīdu 60% no vidējās algas. Arī pensijām tas ir iespējams! Līguma 5.3. punktā rakstīts: ”Savienība var uzņemties iniciatīvu, lai nodrošinātu dalībvalstu sociālās politikas koordināciju.” Kā redzam, Parlamentā par to aktīvi diskutē.

Jaunas krīzes rada jaunus precedentus, palielinot ES un EP pilnvaras, kas 2004.gadā nebija iedomājamas. Lai gan Eiropas Parlamentam pēc līguma nav tiesības iztaujāt un noraidīt atsevišķus komisāru kandidātus, tieši Ingrīdas Ūdres gadījumā Parlaments piespieda Komisjai akceptēt šādas tiesības. 2004.gadā neviens neiedomājās, ka ES kontrolētu mūsu valsts budžetu, bet tieši konservatīvie ekonomisti Zīle un Dombrovskis aizstāvēja šo Briseles priekšrocību Fiskālās disciplīnas pakta ietvaros. Jaunas krīzes nesīs jaunu attīstību ciešākas sadarbības jomā gan eirozonā, gan ES kopumā. Latvijas deputātu uzdevums ir atsijāt Latvijai optimālos sadarbības paveidus.

Un „Jā!”, arī Eiropas Parlamentam ir jāapstprina jebkura Breksita noruna ar ES.