“Brexit”, Donalda Trampa ēra un nesenā Eiropas mediju un elites nervozā sekošana Francijas un Nīderlandes prezidenta vēlēšanām skaidri rāda: esam atgriezušies ģeopolitisko spēku pasaulē, kas pēc būtības bija tikai klusi paslēpusies aiz tuvredzīgu politiķu ilūzijām. Angļu filozofa Edmunda Bērka norāde, ka „pārmaiņas ir vēstures zelta likums”, atgriezusies ar joni. Par „vēstures beigām” neviens vairs nerunā.

Rietumu pasaules sabiedrības sāk zaudēt uzticību pēc Otrā pasaules kara izveidotajai liberālajai pasaules kārtībai, kas tika uzturēta caur pārvalstiskām organizācijām un ASV vadības modeļa. Tā noveda pie elitāra individuālisma un nevietā dāvātas uzticības brīva tirgus pašregulēšanās spējām. Rezultātā piedzīvojam arvien lielāku nenoteiktību ārpolitikā un pēdējo 200 gadu lielāko nevienlīdzības pieauguma vilni. Globalizācija dažus ir padarījusi bagātus, taču daudziem likusi ciest nepelnīti. Liberālās tirgus sistēmas radītāji, iespējams, pareizi saprata, ka tirdzniecība un peļņa jeb materiālais stimuls pagaidām ir noteicošais faktors karu un vardarbības novēršanai. Diemžēl viņu sekotāji zaudēja izpratni, ka paralēli nepieciešams radīt kompensējošos mehānismus globalizācijas radītajam nevienlīdzības pieaugumam.

Paralēli Rietumvalstu sabiedrību uzticības krīzei savām elitēm ir notikusi pēc PSRS sabrukuma vērojamā ASV monopolārisma mazināšanās pasaulē. Ir parādījusies virkne jaunu globālo un reģionālo spēku – Ķīna, Krievija, Indija, Irāna, Turcija. Eiropas Savienība tikko tikusi pāri smagai ekonomiskajai krīzei, kur finanšu sistēmas neprognozējamība novedusi pie dinamiskākas un nenoteiktākas ārpolitikas vides. Ja britu piemēram nolemtu sekot kāda no lielajām ES dalībvalstīm, pie Eiropas durvīm klauvētu politiska krīze. Tāpēc apsveicams katrs valdības solis, kas pietuvina mūs ES valstu kodolam. Šobrīd atpaliekam virzībā uz īstenu banku savienību, enerģētikas savienību (neskatoties uz Kr. Kariņa pūlēm EP), uz Eiropas Prokuratūru, uz finanšu transakciju nodokli,  kā arī uz tuvāku sadarbību aizsardzībā.

Ir skaidrs, ka arī Latvijas ārpolitikai ir jāmainās atbilstoši pārmaiņām pasaulē. Kopš neatkarības atgūšanas savas ārpolitikas definēšanā mums ir gājis samērā viegli. LR Ārlietu ministrijas sākotnējā tīksmināšanās ar dāsni apmaksātajiem braucieniem uz Taivanu un Boputatsvanu beidzās ar atgriešanos pie realitātes. Straujā virzība uz ES un NATO tika panākta ne vien ar Latvijas Ceļa un vēstnieka ASV Ojāra Kalniņa darbu, bet to veicināja arī apstākļu sakritības, t. sk. Ņujorkas dvīņu torņu traģēdija. Tā paāatrināja ASV vēlmi konsolidēt Eiropu, šoreiz cīņai pret terorismu. Toties Latvijas akls atbalsts nesankcionētajam uzbrukumam Irākai (2003), Saeimas tuvredzīgais atbalsts Čečenijas separātisma centieniem (1994) un Latvijas interesēm neatbilstošā Kosovas neatkarības atzīšana (2010) ir tikai daži piemēri, kur LR institūcijas atbalstījušas tiesības uz separātismu vai uz lielvalstu diktātu mazākajā valstī.  

Šķita, ka atliek tikai apliecināt uzticību liberālajai pasaules kārtībai un būt par ASV klēpja sunīti, lai mūsu ārpolitika virzītos uz priekšu. Savā laikā Valdis Birkavs varēja ar neslēptu lepnumu paziņot, ka nekad nav bijis oficiālā vizītē Maskavā. 2000. gadā LR vēstniece Lietuvā varēja mierīgi izlaist Krievijas vārdu no kaimiņvalstu saraksta, un Ārlietu ministrija nekautrējās Krieviju likt 6. vietā pie ārpolitikas prioritātēm. Iestājāmies ES un NATO, kā arī visās citās starptautiskās sadarbības organizācijās, šo sarakstu noslēdzot ar OECD. Likās, ka sasniegta visa pilnība.

Nu situācija ir mainījusies, un šķiet, ka Latvijas ārpolitikas veidotājiem sāk pietrūkt orientieru. Ārlietu ministrs gada sākumā Saeimā prezentēja ikgadējo ārpolitikas ziņojumu, kurā starp rindām mēs varam nojaust niansētu akcentu maiņu. ES un NATO nenoteiktība tiek dēvēta par „jaunu attīstības ciklu”, un tiek mierināts, ka Krievija mums neuzbruks un „NATO nav pagātnes relikts”. Taču diezin vai mēs ilgstoši varēsim samierināties ar nelieliem taktiskiem soļiem un orveliskām frāzēm.

Es domāju, ka Latvijas ārpolitikā ir nepieciešams cits redzējums. Ne tādā nozīmē, ka mums jāpamet līdzšinējie sabiedrotie vai jāmetas citu apskāvienos. Situācija pasaulē liek mums grozīt pašu ārpolitikas paradigmu un pielāgot to pasaulei, kurā liberālā ideālisma vietā atkal sāk valdīt tradicionālā reālpolitika. Mums jāprot tālredzīgi paredzēt scenārijus starptautiskajām izmaiņām arī nākotnē, paturot prātā priekšrocības un draudus, ko dod mūsu ģeogrāfiskais novietojums.  Reta ir mazā valsts, kas pratusi veiksmīgi manevrēt visgrūtākajos brīžos. Austrija, Somija un citas mazas valstis ir nākušas ar dažādiem risinājumiem uz ģeopolitiskiem izaicinājumiem.

Mazajām valstīm tas ir sāpīgs brīdis. Klasiskās uz reālpolitiku, alianšu sistēmām un spēka līdzsvara politiku balstītās starptautiskās attiecības nav labvēlīgas mazajiem spēlētājiem. Mums grūti būt vairāk nekā bandiniekiem, kad iesaistāmies lielvalstu stratēģiskajā „lielajā spēlē”. Tādēļ nevar saprast tos ļaudis, kuri vēlas ES vājināšanos vai „Centrāleiropas modeli”, kā privāti izteicies kāds LR vēstnieks ar stāžu, cerot, ka Latvijai, attālinoties no ES centralizācijas, klāsies labāk. Mums ir aktīvi jāgatavojas dažādiem scenārijiem.

Pirmkārt, Latvijai ir jābūt gatavai manevrēt daudzpolārā pasaulē. Līdz ar Trampa nākšanu pie varas mūsu tradicionālās aizstāves ASV ārpolitika ir kļuvusi neprognozējama, neskatoties uz epizodisku Trampa apņēmīgu rīcību, kā Sīrijā. Izpaliek ASV bruņoto spēku klātbūtne NATO pastāvīgajā kontingentā Latvijā, un gatavību nodrošināt NATO līguma 5. pantu pārsvarā pauž Trampa ielikteņi, nevis prezidents pats. ASV ir tālu prom, un tās ietekmes vietu cenšas aizpildīt Krievija, Ķīna un citi. ES politika arī draud kļūt neprognozējamāka. Tādēļ Latvija savā ārpolitikā vairs nevar izmantot tikai vienu ierasto recepti – apliecināt uzticību liberālajām vērtībām, savas drošības garantēšanu uzticēt ASV, bet ekonomisko kursu un attiecības ar ES veidot Vācijas pavadā.

Ir vairāki virzieni, kuros mums būtu jāliek jauni akcenti. Man ir pārliecība, ka arī Krievija ir pakļauta vēstures pārmaiņu likumam. Ir jāsagatavo augsne attiecību normalizēšanai ar Krieviju nākotnē, attīstot nevalstiskos un reģionālos sakarus. Baltijas jūras reģionā ir jāstiprina mūsu sadarbība – gan Baltijā, gan Ziemeļvalstīs, gan Polijā. Ir jāturpina mūsu atbalsta un sadarbības politika Austrumu un Dienvidu virzienā – Ukrainā un  Gruzijā, neatstājot arī Baltkrieviju novārtā.

Līdzīgi kā Latvija, gandrīz visas mums ģeogrāfiski tuvās valstis par galveno draudu savai drošībai uzskata Krieviju. Ne krievu tautu, bet revizionistiski orientēto Vladimira Putina valdību, kas atgriežas pie 19. gadsimta Krievijas drošības izpratnes, kā arī atjauno ietekmes sfēru politiku. Tāpēc ir nepieciešams apvienot spēkus, nejaucot ierastos sadarbības mehānismus NATO ietvaros, taču tos papildinot. Svarīga šajā jomā ir sadarbība arī ar NATO neietilpstošajām valstīm, piemēram, Zviedriju, kura pēdējā laikā skaidri apliecina, ka drošība ap Baltijas jūru ir tās stratēģisko interešu prioritāte. Jāatbalsta ES kopējās aizsardzības iniciatīvas, kurām Briselē oponē mūsu bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Citādi mēs arvien vairāk tiekam pakļauti prezidenta Trampa untumiem.

Runājot par Krieviju, svarīgi ir uzturēt dialogu un normālas ikdienas ekonomiskās attiecības un sadarbību kultūrā, paralēli neatsakoties no mūsu skaidrās nostājas demokrātisko vērtību un cilvēktiesību jautājumos. Piemēram, aizstāvot Krimas tatāru kopienu pret tās jaunajiem draudiem. Latvijai kā valstij Krievijas pierobežā ir apzināti jāveido saliedētāku, iekļaujošu sabiedrību, kas ir pamats valsts aizsardzībai. Tas arī samazinās dažādu pretvalstisku organizāciju darbību Latvijā. Ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Vēstures jautājumos mums jālīdzsvaro abu okupācijas varu nodarīto postu Latvijā.

Sarežģītākā starptautiskā situācija prasa arī Latvijas ārpolitikas paplašināšanu, jaunu virzienu un sadarbības formu meklēšanu. Piemēram, ES ietvaros mums būtu cītīgāk jāsadarbojas ar citām mazajām un vidējām valstīm, kurām ir līdzīgas intereses. Lai konkurētu ar Krievijas ietekmi reģionā, mums pašiem jākopj ciešas attiecības ar visām mūsu reģiona valstīm. Globālajā arēnā ir jāmeklē iespējas labu attiecībai nodibināšanai ar, piemēram, Indiju, Irānu, Ķīnu, arābu un Vidusāzijas valstīm. Īsumā, Latvijai ir jāiemācās pielietot daudzvirzienu ārpolitiku, atzīstot multipolaritāti.

Frensisa Fukujamas piesauktais “vēstures gals” pēc PSRS sabrukuma un īslaicīga liberālisma uzvaras gājiena tā arī nepienāks. Taču vēstures un ģeogrāfijas nozīmīguma atgriešanās automātiski nenozīmē pasaules galu. Latvija, iespējams, nonāks aizvien sarežģītākā situācijā. Mums nāksies iemācīties orientēties un izdzīvot jaunā, uz reālpolitiku balstītā starptautiskajā telpā, neatsakoties no mūsu vērtībām un starptautisko likumu normām. Taču jebkurā gadījumā mums ir no jauna jādefinē mūsu nacionālās intereses un valsts “Lielais mērķis”, kādu to redzam praktiskā un mērķtiecīgā mijiedarbībā ar kaimiņvalstīm.

Kamēr mūsu ārlietu ministrs ir deklarējis, ka: „Nav jāsapņo par federālu Eiropu un jāceļ gaisa pilis”, mums jāatceras, ka Raiņa vārdi: „Topi audzi, brīvā Latve, brīvo tautu kopībā” bija ne tikai aicinājums, bet reizē arī izdevusies prognoze. Turklāt, kā gan citādi var „stiprināt Eiropas Savienības rīcībspēju ārpolitikā”, kā to aicina ĀM, ja ne ciešāk sadarbojoties? Atbilstoši ES līguma 32. pantam katrai dalībvalstij jāziņo ES institūcijām, ja tās bilaterālā rīcība ietekmē kopējo ES ārpolitiku. Šo pantu būtu aktīvāk jāatgādina lielajām ES dalībvalstīm, vienlaikus kāpinot Latvijas līdzdalību ES dalībvalstu kodola integrācijas iniciatīvās.

Latvijas valsts simtgade ir piemērots laiks apzināties, kas mums jādara, lai dzīvotu droši un neatkarīgi vēl vismaz simts gadus, nevis piecus, desmit vai līdz nākamajām vēlēšanām!

Māris Graudiņš
“PROGRESĪVIE” priekšsēdētājs